Ekonomikas ministrijas paslēpes ar OIK – kad spieķi pasniedz kā burkānu

20.01.22

Andris Vanags, Gren biznesa vadītājs Latvijā

Ekonomikas ministrija (EM) šobrīd piedāvā grozīt divus atjaunojamās enerģijas nozarei būtiskus normatīvos aktus*. Kas pārsteidz — politikas veidotāji nevērtē valsts atbalstu pēc būtības, bet spēlē paslēpes un faktiski mēģina panākt elektroenerģijas ražošanas apjoma kritumu, tā samazinot valsts atbalsta apjomu un OIK (obligātās iepirkuma komponentes) maksājumus iedzīvotāju elektrības rēķinos. Nepārdomāti lēmumi draud pasliktināt gan investīciju vidi Latvijā, gan sadārdzināt jau tā lielās elektroenerģijas un siltumenerģijas izmaksas.

Jābeidz kultivēt mīts, ka atjaunojamā enerģija Latvijā ir iemesls lielākiem elektroenerģijas rēķiniem nekā kaimiņvalstīs. Salīdzinot Latviju, Lietuvu un Igauniju, kopējais valsts atbalsts “zaļās” elektroenerģijas ražošanai 2021. gadā viszemākais ir bijis tieši Latvijā.

Latvijā valsts atbalsta elektroenerģijas ražotājiem esošā kārtība izveidota kā piemaksa virs elektroenerģijas tirgus cenas. Tomēr pēdējā pusgada laikā situācija ir būtiski mainījusies — tirgus cenas pieaugums ir tik liels, ka pārsniedz valsts atbalsta līmeni elektroenerģijas ražotājiem. Tas attiecīgi nozīmē, ka valsts elektroenerģiju no tās ražotājiem iepērk par zemāku cenu un pārdod par augstāku, rezultātā nopelnot. Nozares aprēķini liecina, ka 2021. gada 4. ceturksnī, pateicoties obligātā iepirkuma sistēmai, valsts caur Enerģijas publisko tirgotāju ir nopelnījusi vairākus miljonus eiro.

Vēl viens apsvērums — ja OIK samazinātu pat par 50 %, patērētāju rēķinos samazinājums būtu niecīgs. Ilustratīvs piemērs — elektroenerģijas izmaksas ar pārvadi, sadali, OIK un pievienotās vērtības nodokli sasniedz 250 EUR par vienu MWh. Samazinot OIK no 7,55 EUR/MWh uz 3,78 EUR/MWh, elektroenerģijas gala rēķins samazinātos tikai par 1,5 %. Protams, arī katrs mazs ietaupījums ir labs, bet vai tam nav kāda blakne?

Par elektroenerģiju skaidrs, bet kas notiks ar siltumenerģiju, un vai izmaiņu rezultātā tarifi netiks paaugstināti? Latvijā ir vairākas koģenerācijas stacijas, kuras ražo siltumenerģiju lielākajās pilsētās. Turklāt iedzīvotāju gada izmaksu portfelī siltumenerģija veido 3–5 reizes lielāku summu nekā elektroenerģija. Centralizētās siltumapgādes uzņēmējiem, kuru siltumenerģijas tarifus regulē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), nosakot maksimālos pelņas rādītājus, atbalsts elektroenerģijas ražošanai ir ticis novirzīts siltumenerģijas tarifu samazināšanai. “Mākslīgi” aprēķinot pārmaksātu valsts atbalstu, to pēc tam būtu jāatprasa no siltumenerģijas patērētājiem daudzu gadu garumā.

Pārkāpti tiesiskās drošības un paļāvības principi

Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu ir spēkā kopš 2020. gada septembra, aktuālie grozījumi paredz pārskatīt kopējās kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas aprēķinus, lai novērstu elektroenerģijas ražotāju pārkompensāciju, proti, tiek finansiāli izvērtēts, vai valsts atbalsta apjoms elektroenerģijas ražotājiem ir objektīvi nepieciešams un vai tas nepārsniedz noteikto maksimālo apjomu.

Šāda elektroenerģijas ražotāju finansiālā izvērtēšana nav jaunums, tā tika uzsākta 2017. gadā reizē ar valsts atbalsta elektroenerģijas ražotāju saskaņošanu ar Eiropas Komisiju. Pārkompensācijas izvērtēšana tiek veikta jau vairāk nekā 4 gadus, un valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem atbilstoši izvērtēšanas rezultātam jau ir ticis samazināts vai pārtraukts.

Aktuālie piedāvātie grozījumi pārkompensēšanas izvērtēšanai ir būtiski atšķirīgi — netiek ņemtas vērā būtiskas faktiskās izmaksas, tiek pārkāpti tiesiskās drošības un paļāvības principi, piedāvātās izmaksu līmeņatzīmes neatbilst faktiskajām izmaksām. Nozare ir aktīvi sadarbojusies ar EM, argumentējot un pierādot ar piemēriem dažādas izmaksu pozīcijas, lai noteikumi būtu atbilstoši faktiskajam stāvoklim, taču vienošanās līdz galam nav panākta.

Vēl jo vairāk — tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai uzņēmējs, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu darbību. Ja uzņēmējiem nav ticības regulējošās vides stabilitātei valstī, tie spiesti pakalpojuma cenā klientiem iecenot nenoteiktību, ko mēs katrs pēc tam izjūtam savos naudas maciņos. Pieņemot noteikumu grozījumus esošajā redakcijā, var droši prognozēt, ka sāksies vairāki tiesvedības procesi, elektroenerģijas ražošanas uzņēmēji būs zaudētāji īstermiņā, bet Latvija un mēs, iedzīvotāji, būsim zaudētāji ilgtermiņā.

Kā tas ietekmēs Latvijas investīciju klimatu atjaunojamās enerģijas jomā?

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka valstu ekonomisko izaugsmi raksturo pieaugošs investīciju apjoms tautsaimniecības attīstībā — gan vietējo investoru, gan ārvalstu investoru. Jo lielāks investīciju apjoms, jo aktīvāka uzņēmējdarbība — vairāk darba vietu, straujāka ekonomiskā attīstība. Klimata un ilgtspējības mērķi kļūst tikai ambiciozāki. Tuvākajos 10 gados pārejai uz videi draudzīgākiem risinājumiem transportā, siltumapgādē, elektroenerģijā, kā arī energoefektīvu risinājumu ieviešanā nepieciešamais investīciju apjoms ir milzīgs, tas pārsniegs vairākus miljardus eiro.

Pandēmijas izraisītā krīze, energoresursu dārdzība, lielais valsts atbalsts uzņēmējiem un iedzīvotājiem šīs krīzes pārvarēšanai ir radījis lielas izmaksas, kas pamatā tiek segtas, valstij un pašvaldībām aizņemoties naudu, pietuvojoties maksimāli iespējamam saistību līmenim. Nākamajos gados, lai nodrošinātu Latvijas ekonomisko attīstību, īpaši svarīgi būs piesaistīt privātā kapitāla investīcijas, proti, jo stabilāka būs investīciju vide, jo lētāks būs finansējums. Latvijas investīciju videi ir jābūt pievilcīgai un konkurētspējīgai ar citām valstīm. Te vietā retorisks jautājums — kā EM piedāvātie regulējuma grozījumi uzlabos mūsu konkurētspēju investoru skatījumā?

Lūkojoties tālākā nākotnē — uz klimata neitralitāti 2050. gadā, Latvijai ir būtiskas priekšrocības, lai izveidotu ilgtspējīgu energosistēmu. Latvija jau šobrīd būtiski apsteidz kaimiņvalstis atjaunojamās enerģijas īpatsvara ziņā, plaši izmantojot koksnes biomasu (šķeldas, granulu un malkas resursus) siltumenerģijas sektorā, hidroresursus un vēja, saules, biogāzes, biomasas resursus elektroenerģijas sektorā. Latvijai ir nepieciešamie vietējie resursi koksnes, šķeldas un granulu veidā, lai vēl vairāk samazinātu dabas gāzes izmantošanu siltumapgādei, kā arī atbilstošas teritorijas un infrastruktūra piekrastes vēja parku attīstībai (arī valsts īpašumā esošās meža zemes) un lielākais atkrastes vēja enerģijas potenciāls starp Baltijas valstīm.

Zaļā transformācija nav vienkāršs un lēts uzdevums, ar katru nākošo gadu ir jāsasniedz arvien lielāks atjaunojamās enerģijas ražošanas un izmantošanas apjoms. Realizējot Latvijas nacionālā enerģētikas un klimata plāna mērķus, primāri būtu jāievieš lētākie iespējamie risinājumi, efektīvi jāizmanto esošās ražošanas jaudas, tikai pēc tam realizējot dārgākos risinājumus — nepieciešamajā apjomā un tikai atsevišķu sektoru mērķu sasniegšanai.

* Ministru kabineta “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” un “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”.